KALNS

Braucot uz lidostu, es mašīnā skaļi lamājos. Sākumā emocijas lauzās uz āru murmināšanā, tad mātes valodā. Tas nav man raksturīgi — pareizāk sakot, tā es daru, kad iekšējais vulkāns vairāk nespēj tikai kūpēt, bet no dzīlēm sāk velties lava. Nākamā reize, kad tā darīšu, būs uz lielceļa Spānijā, kur histēriski kliegšu, traucoties lielā ātrumā gar izlepuši smalkas jūras malu, garām pilīm, villām, neskaitāmiem lielveikaliem un izkaltušām, sausām Andalūzijas klintīm.

Kāpēc tu liec manā sirdī smagumu? Es kliedzu. Itin kā mana sirds nebūtu viņas. Kāpēc tev jāceļ uz augšu bailes, aizdomas, nojautas? Vai tu neredzi, ka es šobrīd daru vienu no drosmīgākajām lietām savā mūžā? Vai tu neredzi, ko man šī drosme maksā? Vai tu kāreiz nevari vienkārši ļaut man būt cilvēkam, laimīgai? Vai man kādreiz nepienākas laimīgas beigas, bez pārbaudījumiem? Vai drīkst beidzot nesāpēt?

Mušītu, mana Melnā Nakts pavadone, mūžīgā zināšana un klātbūtne, protams, neatbildēja. Ir bezjēdzīgi ar viņu strīdēties, tu vari runāt tikai pats ar sevi, un viņa to apzinās, un tu zini, ka viņa to zina. Un tomēr man bija piegriezies.

Tu rādi man narcises. Sievieti, kura grimst. Stāstu, kas apstājas tieši pirms beigām.

Luksoforā iemirgojās dzeltenā gaisma, tad sarkanā. Pauze. Es sapratu ziņojumu un tas mani izbesīja vēl vairāk.

Zini, es tāpat iešu. Varbūt tās būs tikai desmit dienas tur, kur vienmēr esmu zinājusi, ka staigāšu — senajās ielejās un okeāna krastos, sekvojas mežos un izžuvušos sāls ezeros.

Meli, jau tad es zināju, ka par visām varītēm es vēlēšos palikt. Vakardienas Svēto Augu ceremonijā no savām māsām — medicīnas sievām biju atvadījusies kā pirms bezgala gara ceļa. Tagad jūs, es viņām teicu. Es dodos ceļā, ko visu mūžu esmu gaidījusi. Pat pēc Peru un Brazīlijas džungļu dullākajām takām, pēc Indijas tempļiem un neskaitāmām svētvietām, ko nedrīkstu saukt vārdā — šis ir tas Lielais Ceļš, šeit tas sākas. Cik patiesi tas bija. Un cik ļoti tobrīd es izskatījos pēc Muļķa Taro kārtī — solis pāri bezdibenim, tarbiņa pār plecu, cerība.

Jā, es gāju tāpat.

Starp viedumu un muļķību ir viena teju jūtama, smalksmalka līnija, tie abi balansē uz vienas bultas asmeņa. Tie ir gan nosķirami, gan bieži vienas monētas abas puses. Es zināju, ka ir lietas, ko var, bet nevar nedarīt. Mans kumeļš bija jālaiž brīvībā, lai vai cik tumšu nakti man solīja Mušītu. Un jāuzticas Lielajam Garam, ka, lai vai kāda rasa un migla nebūtu ceļā — es to atkal atradīšu, es savu spēku ieraudzīšu atkal un no jauna.

Mušītu klusēja. Ne smagāk, ne vieglāk, mazliet citādi. Mēs vienai otrai visu bijām pateikušas. Abas zinājām šī mirkļa nozīmību. Viņa kā kāds, kurš jau zin stāsta beigas, es kā tas, kurš nevēlas pāršķirt grāmatas lappuses, lai uzzinātu, vai pēdējie vārdi būs "ilgi un laimīgi".

Manī mita vēl kāds, kurš arīdzan klusēja.

Desmit gadus veca meitene. Gaišmatains meitēns, kura ļoti agri apjauta, ka viņas dzīves nams nestāv pats par sevi — kādam tas ir jātur. Bērns, kurš iemācījās klausīties un dzirdēt vissīkākās izmaiņas un nianses — pēc tā, vai virtuvē ir iedegta gaisma, kā skan soļi tam, kurš nāk mājās, pat to, kā kūp tēva aizdegtais smēķis. Pēc dūmiem lasīt viņa garastāvokli un paredzēt, vai jābūt gatavai lēkt — glābt, turēt, izturēt.

Šis meitēns bija ļoti noguris. Un ļoti, patiesi, nu, ļoti, vēlējās, lai kāds beidzot atnāk un saka: es tevi redzu. Tev nav jātur vairs vienai. Iedomātais un īstais, nav no svara — tu neesi vairāk viena. Tām abām — mazajam skuķim un Mušītu — es neteicu varāk ne vārda. Pēc lamām un skarbiem vārdiem mašīnā bija iestājies klusums. Kabatā man, rūpīgi noglabāta, dusēja mazītiņa Svētā Franciska figūriņa. Svētais, kurš atdeva visu, ko tam piederēja, lai būtu brīvs.

Tā nu mēs braucām. Mušītu. Meitene. Un es.

Lidmašīnā es aizmigu. Sapnis atnāca ātri, bez lieka ievada un maldīšanās miglas.

Skurstenis. Vecs, melns, ar senu dūmu smaku, kas iiesūkusies ik ķieģelī, no augšas līdz apakšai. Krāsns mute, plati atvērta, melna, silta. Kaut kas virzās lejup. Redzu čūsku — garu, sarkanbrūnu, ar zvīņām, kas atstaro uguni, kuras nav — malduguni. Čūska pārtop skaistā vīrietī. Tumšām, spulgām acīm — acu krāsa mainās, te zaļgana, te brūna, te dzeltena ar sārtiem lāsumiem, te piķa melna.

Zinu, ka raudzīties šajās acīs nedrīkst pārāk ilgi, bet novērsties ir bezgala grūtu, acis hipnotīzē, uzbudina, ievelk. Paraugos apkārt. Istabā stāv sieviete. Piepeši redzu, ka viņa kļūst bāla. Tad burtiski sāk izzust acu priekšā — kļūst aizvien plānāka un plānāka kā šķidrauts. Sieviete raugās vīrieša acīs. Šķiet, ka kaut kas ēd viņu no iekšpuses, izsūc visu dzīvības spēku. Un tomēr viņa nespēj pārtraukt raudzīties. Tobrīd sapnī atskan kāda balss. Tā nepieder ne man, ne sievietei, ne vīrietim-čūskai. Balss skan dobji un no tālienes, šķiet, ka tā vienlaikus dun gan sapnī, gan ārpus tā. Balss bilst vienu vienīgu vārdu.

Es pamodējos ar šo vārdu mutē — burtiski mutē, jūtot to viļājamies pie augstslējām, mēles galā, lūpu kaktiņos. Kamēr biju snaudusi, man blakus bija apsēdies kāds cilvēks. Tobrīd nodomāju, ka palūdzis pārsēsties ērtākā vietā — tā garajos lidojumos mēdz notikt. Un tomēr tas bija un jutās mazliet dīvaini. Lidojot starp mākoņiem, pāri kontinentiem un pulksteņu laikiem, pamostoties no biedējoša un ievelkoša sapņa, sastapt sev blakus piepešu klātbūtni — tā bija tāda starpstāvokļa sajūta.

Sasodīts, es domāju. Ne par svešinieku. Par nule redzēto sapni. Tam piemita tās pašas dzīles, kas Mušītu ziņojumiem. Tas pats reģistrs. Sajūtu bunte, ko nevar atdot atpakaļ vai nokratīt. Saritināju tos abus tīstoklī — Mušītu redzošo tumsu un sarkanbrūno čūsku — apsēju ar auklu un noglabāju dziļi savas iekšējās telpas šuplādēs.

Svešinieks man pajautāja, kurp lidoju. Viņa klātbūtne šķita dabīga un tomēr es nespēju notraust sajūtu, ka viņš man blakus ir vienkārši parādījies. Stefans, tā viņš stādījās priekšā, Stefans bija labs, to es zināju. Viņā jautās vienkāršība, stingrība, klātbūtne un arī neuzmācība.

Un es stāstīju — par to, ko bijām paredzējuši radīt kopā ar kādu, kurš mani gaida Svētā Franciska pilsētā, ka šis ir jaunas dzīves sākums. Arī par to, ka esmu medicīnas sieva, strādāju ar Dievu Augiem, esmu mācījusies Amazones džungļos. Guldzēju kā pavasara strautiņš un pati brīnījos, jo pēc dabas biju noslēgta un svešiniekiem savus sirds kaktiņus nemēdzu pogāt vaļā un griezt uz āru.

Svešinieks bija klātbūtne, kas klausījās. Tikai vienu mazu mirkli mana stāstījuma laikā Svešinieka sejā kaut kas sakustējās. Ne šaubas, bet kaut kas daudz precīzāks. Uzmanība, kas sadzird aiz vārdiem. Viņš maz ko teica. Bet es nolaidos, sevī nesot ko jaunu, vēl vienu sēklu, ko blakus Mušītu un sarkanajai čūskādai, noglabāju iekšējā, tikai man zināmā, slēpnī. Zināšanu sēkliņa no svešinieka trīsdesmit tūkstošu pēdu augstumā. Kāda, kurš vai nu bija vai nebija, jo pēc izkāpšanas no lidmašīnas, lidostas gaiteņos ar vienu aci Svešinieku meklēju, lai atvadītos, bet mūsu ceļi vairāk nekrustojās. Ne pie bagāžas izņemšanas lentēm, ne dokumentu pārbaudes punktos. It kā viņam līdzi nebūtu bijis ne čemodāns, ne būtu jāuzrāda atļauja par robežu šķērsošanu.

Pirms kalna bija ūdenskritums.

Castle Crags — granīta torņi Ziemeļkalifornijas mežos, kas no zemes dīgst tik asi, ka šķiet izkalti no debesu — mākoņu, vēju, zvaigžņu — masas. Šī bija Okwanuchu Šastu dzimtā zeme. Wintu ļaudis šos granīta torņus sauca par Garu mājokli. Visas straumes, Sakramento upe, dabiskās avoti šajā vietā bija svētas. 1855. gadā pie šiem akmeņiem tika nogalināti Okwanuchu šastu un Wintu ļaudis. Bērni. Sievietes. Vecie. Svētās upes plūda, nesot sevī zināšanu par nāvi. Tobrīd es vēl to nezināju, jo allaž vēlos, lai vieta man pati izstāsta savu stāstu.

Mēs aizdevāmies pa taku, kas plūda nostatus no pārējām. Man kājās bija Wallmart nopirktas krēmkrāsas botas — tas, pie kura biju atlidojusi, bija paraudzījies uz manām ādas zandalēm un paziņojis, ka "te mēs tā nedarām", un ar lielu lepnumu nopircis kedas pa deviņiem dolāriem un deviņdesmit deviņiem centiem.

Es ļoti sen biju gaidījusi mirkli, kad varēšu palūgt šo zemju vecajiem atļauju likt soļus uz viņu zemes. Palūdzu Chaski, ka man nepieciešams mirklis lūgšanai. Viņš ātri sarosījās un ļoti nopietnu sejas izteiksmi paziņoja, ka tieši šajā vietā vienmēr meditējot un, ka arī viņam ir nepārvarama vēlme ieiet savā procesā. Tā nu mēs apsēdāmies katrs savā klints malā un lūdzāmies.

Kad atgriezos no iekšējā ceļojuma, izrādās, bija pagājis ilgs laiks. Redzēju, kā Chaski nemierīgi staigā pa klints nogāzi ar koka nūju rokā un baksta sūnas. Nomalē bija sakrauti mazu akmeņu krāvumi — kā aplī, kā mandalā. Ak, dievs, cik skaisti un tīri, es nodomāju. Bet kaut kas atgādināja to mirkli, kad ar saviem bērniem sēžu Ziemeļu ezera malā, karstā vasaras dienā. Kamēr esmu lasījusi grāmatu, viņi baltajās pludmales smiltīs ir uzcēluši smilšu pilis ar akmeņu un gliemežvāku mūriem. Sajūta bija ļoti līdzīga — kā pacietība, kā miers, kā aizsardzības instinkts un vērotājs, kāds piemīt mammai, kura nemitīgi tur lauku, lai bērni varētu izaugt.

Mēs turpinājām iet. Taka vijās augšup cauri skujkoku mežam, līdz parādījās Root Creek ūdenskritums — balti ūdens vāli pieci simtu pēdu platumā, kas plūda pāri granīta laukakmeņiem no Castle Dome virsotnes šaurā, tumšā aizā. Pāri tam — asās klinšu radzes. Virs tām — debesis.

Uz mirkli iegrimu šajā skatā. Andu kalnu viedajie kalnus dēvē par Aupu. Un zin, ka tās ir Mātes Zemes saziņas "antenas" ar Zvaigznēm. Tobrīd man tam vēl nebija vārdu, bet raudzīšanās mirklis manī aizķērās. Skaists, cēls, dzīvs svētums, tā es nodomāju. Un tad pastāstīju viņam par savu, medicīnas sievas, grāmatu. Par to, ka rakstīšana man reizēm šķiet kā pravietošana — ka es rakstu lietas, kas vēl nav notikušas, bīstoties, ka tās piepildīsies. Bet nerakstīt es nevaru, jo tas, kurš caur mani raksta, ir jaudīgāks par bailēm.

Tobrīd man kāja paslīdēja uz sūnainā akmens. Krēmbaltās botas pazibēja gaisā un plunkš! biju līdz ceļiem ūdenī, duļķainā, tumšā žampā. Ūdens bija ļoti auksts. Izrausos ārā, jūtoties ļoti neveikli. Biju raudzījusies debesīs, domājot par cēlumu un skaistumu. Un te nu stāvēju ar deviņu dolāru botām, noklātām dubļu un aļģu kārtām.

Mēs lēnām sākām virzīties atpakaļ uz lejā noparkoto auto. Es nesu savas botas rokās, pēdojot pa klintīm ar basām kājām. Viņš turpināja iet izmirkušajos apavos, kas pie katra soļa nelabi žļurkstēja. Viņa pēdas bija baltas un maigas, to vērošu vēlāk. Manējās bija raupjas un nobrāzumu klātas, jo mīlēju staigāt ar basām kājām. Biju mēģinājusi tās sakopt, cik vien iespējams, iespiežot sevi smalkā krēsla pedikīra salonā. Uz šo kontinentu atbraucu ar sārti uzlakotiem nagiem. Un tagad sārtie nagi spulgojās starp dubļos noviļātajām pēdām.

Es vēroju, kā saulrieta gaismā Chaski, kurpēm žļurkstot, mēro ceļu, ejot man pa priekšu. Cik daiļi smalks bija viņa augums, cik īpatnēja gaita, viena pēda mazliet izgriezta uz āru, kā pieklibojot. Viņa locekļiem piemita tāds smalkums, kā ilgi un rūpīgi grebtai akmens skulptūrai. Pret gaismu stāvs metās tumšs un es nodomāju, ka viņš izskatās kā iemiesota smalka līnija, kas pastāv starp prātu un neprātu, viedumu un muļķību, bērnu un mūžsenu svēto, kurš sēž kaut kur alā, tālu Himalaju kalnos.

Viņam aiz muguras gājām mēs trīs — mazā meitene, kura gribēja ticēt brīnumam, mūžsenā, vecā Mušītu un sieviete, kuras augums dega un pirksti vēlējās pieskarties katram viņa auguma izliekumam, katrai miesas marmorā izkaltajai līnijai.

Tahoe ezers ir astoņi simti metru dziļš. Raugoties no malas, to nevar saprast — ezers plešas mierpilni kā jau kalnu ezers, tikai krāsojas zilāks. Tomēr zem spožā ziluma ir milzīgs dziļums, lejā ir tumšs un auksts. To var tikai just vai, protams, pieredzēt, tad, ja meties ezerā peldēt.

Es biju izsalkusi. Vienkārši, cilvēciski izsalkusi — pēc garās staigāšanas, ūdenī krišanas un nogurdinošā brauciena. Ķermenim vajadzēja ēst.

Chaski iesākumā pretojās un piedāvāja man mazās burciņās savārītus bezgaršīgus dārzeņus. Bet es vēlējos izjust to, kā garšo pica pie Tahoe ezera, sajust, kā lietas šeit smaržo, cik saldas, rūgtas, sātīgas tās ir. Negribīgi viņš akceptēja, ka es sev drīkstu pasūtīt ēdamo. Nonākot izīrētajā ceļinieku nama istabiņā, es uz gultas izliku picas kasti un atvēru vāku.

Istaba piepildījās ar siltu un treknu smaržu. Un pēc maza brīža es jau skatījos, kā vārīto dārzeņu burciņas neskarti stāv uz skapīša malas un Chaski ēd nicināto picu. Ēd, jo ir izsalcis, ēd, nemanot neko sev apkārt. Beidzot ēd. Uz gultas malas nesēdēja mūks, kam ēdiens ir tikai svētība, kas uztur ķermeni dzīvu. Tur plosījās vīrietis, kurš sevi ir turējis priekšstatu un ideju grožos.

Un piepeši es sajutos ļoti vainīga, manī iezagās bailes. Chaski sāka stāstīt, cik būtiski ir ēst tīru ēdienu.

Es sēdēju gultas malā, rokā man bija picas gabala garoziņa. Viņš raudzījās uz to tā, it kā es turētu rokās sātana ceptu karašu. Es pasmaidīju, cenšoties mīkstināt situāciju. Man bija bail, bail, ka esmu izdarījusi ko nelabojamu, ka esmu parādījusi savu patieso, negarīgo dabu. Paraudzījos uz picas kasti. Biju apēdusi vienu sulīgas siera un ananasu picas šķēli. Kaste bija tukša. Pārējās trīs kā lāsts bija iegūlušās Chaski vēderā.

Sajūtu temperatūra mazajā istabā bija izmanījusies un, nedaudz pasēdējusi, es ierosināju iziet pastaigā pa vienīgi ciema ielu. Chaski kādu brīdi tiepās un turpināja stāstīt par tīras dzīves principiem, kādus viņš ievērojis pirms manas ierašanās. Visbeidzot mēs saģērbāmies un izgājām pilsētiņas krēslā. Gājām klusēdami un es nolēmu pastāstīt par to, kā uz ēdienu raugās džungļu ļaudis un medicīnas cilvēki.

Un es sāku stāstīt. Par to, kā nonācu džungļos, kā sāku strādāt ar Dievu Augiem, kā sajūta pēc pašas pirmās manas Ayahuasca ceremonijas bija — es beidzot esmu mājās, es beidzot esmu īstenībā, tajā, ko vienmēr esmu pazinusi. Īstenība turpinājās, kad šamanis mani pirmo reizi pasauca uz džungļiem mācīties strādāt ar Augiem. Un turpinājās daudzās pieredzēs un grūtās mācībās Amazones augstajos un pavisam dziļajos džungļos. Par to, kā kopā ar medicīnu no jauna un jauna atklāju Radītāju, Zemes Dvēseli, visa vienotību, kā peldējos Augu Garu mācībās un skaistumā, kā dzēru dzīvības eliksīru no Milzu Eņģeļtaures zieda. Un, kā devos dziļākajos pazemes nostūros, vēmu ārā melnāko tumsu.

Stāsts nemanāmi aizveda arī pie atklājuma par medicīnas cilvēku un šamaņu pasauli, kur kopš aizlakiem notiek cīņas un kari, kā ir tie, kuri strādā ar Tumsu, brujos, un tie, kuri neremdināmi gaismo visu, kas puvis, kas trūd.

Jutu, ka stāstītājas ir visas trīs — vecā, viedā sieva, kura vārdos ienesa Avota patiesību, sieviete, kura vēlējās dalīties šīs pasaules dzīvības erotiskajā un valdzinošajā skaistumā. Un, jāatzīstas, arī tā daļa, kura vēlējās likt pretī kauna sajūtai par neveiklo brīdi ar picas ēšanu. Un meitene, kura izmisīgi meklēja ceļu atpakaļ uz greizo spoguļu zāli, kur viss bija mirguļojoši labi.

Pēc manis stāstītā kļuva tikai sliktāk, gaiss līdz ar krēslas pārvēršanos tumsā, kļuva pavisam smags.

Mēs aizdevāmies atpakaļ uz savu istabiņu. Gaisā aizvien vēl mita smagums. Mēs apgūlāmies blakus, taču piekļauties es nevarēju — starp mums bija kāda neredzama siena. Chaski izlikās, ka viss ir labi, kļuva pārlieku lietišķš un stāstīja, ka esot ļoti noguris. Rīt priekšā brauciens uz Šastas kalnu. Ak, jā! Tas, ka mēs aizvien vēl dodamies ceļā, iesēja manu cerību, ka ar sevi neesmu sabojājusi mūs.

Istabā nodzisa gaismas un es pustumsā vēroju, kā viņš laižas miegā. Ar acīm mīlēju vaigu kaulu vaibstus, smalkos pirkstus. Jau esot miegā, teju aizmidzis, viņš nočukstēja: "Man ir apnicis pirst. Tagad atkal es pirdīšu."

Kāda mana daļa nespēja noticēt, ka tie ir pēdējie vārdi pirms miega, pirms došanās uz Šasta kalnu, pirms mūsu laulību ceremonijas. Bet kāda priecājās, jo domāja, ka beidzot ienāk ķermeņa un miesas vienkāršība. Un tad mēs aizmigām — ar sprīdi starp mums. Jo rīt bija liela diena, rīt es redzēšu Kalnu.

Pienāca nākamā diena. Un acu priekšā izauga Kalns.

Wintu ļaudis, kuri šī sava svētā kalna pakājē dzīvojuši tūkstošiem gadu, stāsta par Mis Misa — mazo, bet ārkārtīgi spēcīgo Kalna Garu, kas mīt pašā viducī un uztur līdzsvaru starp Zemi un Visumu. Tur Zemi pareizā attālumā no Saules. Griež Zemes lodi tā, lai katrā gabaliņā būtu pareizais gadalaiks. Reiz pastāvēja stingrs aizliegums — Šastas kalna virsotnē, augstāk par to vietu, kur pārstāja lapot un skujot koki, drīkstēja kāpt tikai medicīnas sievas un vīri. Un arī tikai saņemot Kalna Gara atļauju.

Tomēr bija citi laiki. Kalnā nu rausās tūkstošiem cilvēku ar kristāliem kabatās un runāja valodā, kas garšoja pēc cukurotas limonādes. Kalna pakājē atrodas Wintu tautas dzimšanas vieta, svētais lauks, ko nu nopēdojuši tūristu bari, starpgalaktiskie Gaismas valodas praktizētāji un NLO speciālisti. Starp viņiem bija tīrradņi un šarlatāni, tie, kuri patiesi meklēja spēku un dziedinājumu, un tie, kuri, apkārušies ar dārgiem aksesuāriem un rituālu rīkiem, kāpa aiz koku nospraustās robežas, lai atminētos savu seno Lemūrijas izcelsmi.

Netālu no kalna, plašs un dziļš, guļ Medicīnas ezers. Un tam blakus — milzīgi obsidiāna lauki. Vieta, kur no vulkāna plūstošā lava satikusi ledu un aukstumu, radot dabā sastopamo asāko kristālisko vielu. Vietējie ļaudis ar lielu uzmanību šo melno, metālisko spulgojošo stiklu izmantoja savās ceremonijās, veidoja spoguļus, asmeņus un bultu uzgaļus. Chaski, laikā, kad mitinājās Šasta kalna pakājē, šajos laukos bija klaiņojis un turējis melno stiklu savās rokās. Tas manī radīja milzīgu cieņu — dzīvot svētā kalna pakājē, tapt ielaistam patiesības spoguļu obsidiāna laukos.

Tomēr augstienē vēl valdīja aukstums — ledi un sniegi uz ceļiem, kas veda uz melnā stikla laukiem, vēl nebija izbraucami. Un mūs apstādināja pusceļā. Vēl nebija mans laiks nonākt vietā, ko klāj patiesības melnā, asā matērija.

Kad beidzot nonācām Šastas kalna pilsētiņā, mēs devāmies satikt Chaski paziņas. Satikāmies smūtiju un svaigo sulu bārā. Pretī atradās vairāki veikali, kuru skatlogus rotāja kristāli, šamaņu bungas, gliemežvāki un skaļi uzraksti par to, kā Šasta ir senā kontinenta Lemūrijas apziņas glabāšanas vieta.

Piepeši abas sievietes turpat sulu bārā savā starpā sāka runāt tā dēvētajā Gaismas valodā. Un runāja ilgi. Es sēdēju un brīnījos par to, ko redzu un dzirdu. Valodai nebija skanējuma, tā nenāca no Avota. Es zinu, ka Gaismas valoda pastāv, bet šī bija tāda murmināšana, ko izdomā mazi bērni, kuri tēlo, ka runā svešā mēlē. Es, kā allaž, pieņēmu, ka mana sajūta par mākslīgumu nav pareiza un, ka noteikti ir kaut kas, kam man vēl nav piekļuves.

Un tad mēs devāmies uz Šastas kalnu, kur kādā meža ielokā starp kokiem bija izlikti akmeņi zvaigznes rakstā. Un te atkal jau ievēroju, ka vienai no dāmām ir ārkārtīgi īpatnējas acis — zīlītes paplašinājās un sašaurinājās kā kaķim. Kādā brīdī manī paraudzījās kas rāpuļveidīgs un es samulsu no tā izsalkuma, kas no tā virmoja pa labi un pa kreisi. Sieviete paraudzījās uz mums abiem ar Chaski un paziņoja, ka esam Dievišķais pāris. Izredzētie. Viss manī sarāvās.

Tad abas sievietes nostājās viena pret otru uz zemes izkārtoto akmeņu priekšā. Abas turpināja runāties Gaismas valodā, kas pārtapa strīdā. Un šis strīds gan bija īsts, tam pa virsu varēja būt jebkura valoda vai vārdi. Tikpat ātri, kā sācies, strīds pārtruka. Labestīgākā no sievietēm no mašīnas izcēla lielu čemodānu, atvēra to, rūpīgi attina smalkos audeklus, kuros ietīta gulēja — milzu kristāla skeletgalva.

"Tā ir Marija," sieviete klusītēm teica. "Man ir uzticēts par viņu rūpēties, viņa mani ved, man viņa jāmazgā un jākopj. Šoreiz mazgāsiet jūs abi divi!"

Es stāvēju samulsusi un meklēju Chaski acu skatienu. Šim teātrim pa vidu notika kaut kas ļoti bērnišķīgi, primitīvi trausls. Atklājās kāda new age šķautne, ko nepazinu. Kaut kas tajā visā bija pirmatnējs un īsts, bet īstums bija pārtulkots kādā dīvainā valodā. Bet pašu sakni, pašu mīlestības dziļumu es sievietē redzēju. Un piekritu Šastas kalna maliņā kopā ar savu mīļoto nomazgāt mirdzoša ametista kristāla galvaskausu. Mīlestības darbs ir un paliek mīlestības darbs. Mēs ar Chaski mazgājām nāvi.

Pēc visa procesa labestīgā sieviete man rokās iespieda nelielu ādas maisiņu. Iekšā esot — kristāla atslēga. "Tā ir bijusi glabāta priekš tevis. Tu zināsi, kad tā būs vajadzīga."

Es paņēmu atslēgu. Paldies, es teicu. Un nesapratu neko — viss bija tik teatrāls, tik izdomāts un reizē tik īsts un ar kādu dziļu sakņojumu. Likās, ka tieši šāda spēle ir nepieciešama, lai man nodotu patiesību. Pienāks brīdis, kad mēs stāvēsim Andu kalnos, svētajā Puma Orco uzkalnā, un es nolikšu tur mazo, baltā kristāla atslēgu — nodošu to Q'eros cilvēku rokās.

Tad mēs rausāmies lejup. Chaski atkal bija tas skaistais, smalkais tēls, ko šķita, ka pazīstu un ko tik bezgalīgi mīlu.

Rīt bija mūsu svēto laulību ceremonija. Mēs ģērbsimies baltā. Es vilkšu viņa kreklu, jo citas tērpa man savai kāzu dienai nebūs. Mēs sēdēsim pie kalna upes un ceremonijā ienāks Svētais San Pedro kaktuss — Wachuma, Lielā Gaisma no Andu kalniem. Es kūpināšu Tabaku un jutīšu, kā Amazones Gars savienojas ar Svēto Tabaku, kas dīgst Šasta kalna pakājē.

Mēs lēnām devāmies pretī šai dienai, divi bērni meža viducī, Šastas kalna pakājē. Ejot es atminējos pasaku par Ansīti un Grietiņu. Par diviem bērniem tumšā mežā, kas meklē ceļu mājup, taču ceļš ved tikai aizvien tuvāk un tuvāk meža serdei — dziļumam ar raganas namiņu pašā viducī.