Braucot uz lidostu, es mašīnā skaļi lamājos. Sākumā emocijas lauzās uz āru murmināšanā, tad mātes valodā. Tas nav man raksturīgi — pareizāk sakot, tā es daru, kad iekšējais vulkāns vairāk nespēj tikai kūpēt, bet no dzīlēm sāk velties lava. Nākamā reize, kad tā darīšu, būs uz lielceļa Spānijā, kur histēriski kliegšu, traucoties lielā ātrumā gar izlepuši smalkas jūras malu, garām pilīm, villām, neskaitāmiem lielveikaliem un izkaltušām, sausām Andalūzijas klintīm.
Kāpēc tu liec manā sirdī smagumu? — Es kliedzu. Itin kā mana sirds nebūtu viņas. Kāpēc tev jāceļ uz augšu bailes, aizdomas, nojautas? Vai tu neredzi, ka es šobrīd daru vienu no drosmīgākajām lietām savā mūžā? Vai tu neredzi, ko man šī drosme maksā? Vai tu kādreiz nevari vienkārši ļaut man būt cilvēkam, laimīgai? Vai man kādreiz nepienākas laimīgas beigas, bez pārbaudījumiem? Vai drīkst beidzot nesāpēt?
Mušītu, mana Melnā Nakts pavadone, mūžīgā Zināšana un Klātbūtne, protams, neatbildēja. Ir bezjēdzīgi ar viņu strīdēties — tu vari runāt tikai pats ar sevi, un viņa to apzinās, un tu zini, ka viņa to zina. Un tomēr man bija piegriezies.
Tu rādi man narcises. Sievieti, kura grimst. Stāstu, kas apstājas tieši pirms beigām.
Luksoforā iemirgojās dzeltenā gaisma, tad sarkanā. Pauze. Es sapratu ziņojumu, un tas mani izbesīja vēl vairāk.
Zini, es tāpat iešu. Varbūt tās būs tikai desmit dienas tur, kur vienmēr esmu nojautusi, ka staigāšu — senajās ielejās un okeāna krastos, sekvoju mežos un izžuvušos sāls ezeros.
Meli — jau tad es zināju, ka par visām varītēm es vēlēšos palikt. Vakardienas Svēto Augu ceremonijā no savām māsām — Medicīnas sievām — biju atvadījusies kā pirms bezgala gara ceļa. "Tagad jūs," es viņām teicu, "es dodos ceļā, ko visu mūžu esmu gaidījusi." Pat pēc Peru un Brazīlijas džungļu dullākajām takām, pēc Indijas tempļiem un neskaitāmām svētvietām, ko nedrīkstu saukt vārdā — šis ir tas Lielais Ceļš, šeit tas sākas. Cik patiesi tas bija. Un cik ļoti tobrīd es izskatījos pēc Muļķa Taro kārtīs — solis pāri bezdibenim, tarbiņa pār plecu, cerība. Un lielais iniciācijas ceļš — cauri visiem svētajiem pārtapšanas soļiem, no uzticēšanās Dvēselei, cauri Nāves, Velna, Zvaigznes un Atdzimšanas kārtīm.
Jā, es gāju tāpat.
Starp viedumu un muļķību ir viena teju manāma, smalksmalka līnija — tie abi balansē uz vienas bultas asmeņa. Tie ir gan nošķirami, gan bieži vienas monētas abas puses. Es zināju, ka ir lietas, ko var, bet nevar nedarīt.
Runā, ka Taro kāršu lielajā Arkānā pēc zināmajām 22 kārtīm seko vēl vairākas kārtis — uzzināmas tikai tad, kad esi jau pārkāpis slieksni. Saprotamas tikai tad, kad esi izgājis Muļķa ceļu. Un arī tur viss sākas no jauna — apgaismotākā, bet tomēr iesācēja muļķībā.
Mans kumeļš bija jālaiž brīvībā, lai vai cik tumšu nakti man solīja Mušītu. Un jāuzticas Lielajam Garam, ka, lai kāda rasa un migla būtu ceļā — es to atkal atradīšu, es savu spēku ieraudzīšu atkal un no jauna.
Mušītu klusēja. Ne-smagāk, ne-vieglāk. Mazliet citādi. Mēs vienai otrai visu bijām pateikušas. Abas zinājām šī mirkļa nozīmību. Viņa — kā kāds, kurš jau zina stāsta beigas, es — kā tas, kurš nevēlas pāršķirt grāmatas lappuses, lai uzzinātu, vai pēdējie vārdi būs "ilgi un laimīgi".
Manī mita vēl kāds, kurš arīdzan klusēja.
Desmit gadus veca meitene. Gaišmatains meitēns, kura ļoti agri apjauta, ka viņas dzīves nams nestāv pats par sevi — kādam tas ir jātur. Bērns, kurš iemācījās klausīties un dzirdēt vissīkākās izmaiņas un nianses — pēc tā, vai virtuvē ir iedegta gaisma, kā skan soļi tam, kurš nāk mājās, pat to, kā kūp tēva aizdegtais smēķis. Pēc dūmiem lasīt viņa garastāvokli un paredzēt, vai jābūt gatavai lēkt — glābt, turēt, izturēt.
Šis meitēns bija ļoti noguris. Un ļoti, patiesi, nu, ļoti vēlējās, lai kāds beidzot atnāk un saka: es tevi redzu. Tev nav jātur vairs vienai. Iedomātais un īstais, nav no svara — tu neesi vairs viena.
Iedomātais un īstais, nav no svara — tu neesi vairs viena.
Tām abām — mazajam skuķim un Mušītu — es neteicu vairāk ne vārda. Pēc lamām un skarbiem vārdiem mašīnā bija iestājies klusums. Kabatā man, rūpīgi noglabāta, dusēja mazītiņa Svētā Franciska figūriņa. Svētais, kurš atdeva visu, kas tam piederēja, lai būtu brīvs.
Tā nu mēs braucām. Mušītu. Meitene. Un es.
________Lidmašīnā es aizmigu. Sapnis iebrida ātri, bez lieka ievada un maldīšanās miglas.
Skurstenis. Vecs, melns, ar senu dūmu smaku, kas iesūkusies ik ķieģelī — no augšas līdz apakšai. Krāsns mute — plati atvērta, melna, silta. Kaut kas virzās lejup.
Redzu čūsku — garu, sarkanbrūnu, ar zvīņām, kas atstaro uguni, kuras nav — malduguni. Čūska pārtop skaistā vīrietī. Tumšām, spulgām acīm — acu krāsa mainās: te zaļgana, te brūna, te dzeltena ar sārtiem lāsumiem, te piķa melna.
Zinu, ka pārāk ilgi raudzīties šajās acīs nedrīkst, bet novērsties ir bezgala grūti — acis hipnotizē, uzbudina, ievelk. Paraugos apkārt. Istabā stāv sieviete. Piepeši redzu, ka viņa kļūst bāla. Tad burtiski sāk izzust acu priekšā un kļūst aizvien plānāka un plānāka, kā šķidrauts. Sieviete raugās vīrieša acīs. Šķiet, ka kaut kas ēd viņu no iekšpuses, izsūc visu dzīvības spēku. Un tomēr viņa nespēj pārtraukt raudzīties.
Tobrīd sapnī atskan kāda balss. Tā nepieder ne man, ne sievietei, ne vīrietim-čūskai. Balss skan dobji un no tālienes — šķiet, ka tā vienlaikus dun gan sapnī, gan ārpus tā.
Balss bilst vienu vienīgu vārdu.
_________Zmej.
_________Es pamodos ar šo vārdu mutē — burtiski mutē, jūtot to viļājamies pie augšlējām, mēles galā, lūpu kaktiņos.
Kamēr biju snaudusi, man blakus bija apsēdies kāds cilvēks. Tobrīd nodomāju, ka viņš palūdzis pārsēsties ērtākā vietā — tā garajos lidojumos mēdz notikt. Un tomēr tas bija un jutās mazliet dīvaini. Lidojot starp mākoņiem, pāri kontinentiem un pulksteņu laikiem, pamostoties no biedējoša un ievelkoša sapņa, sastapt sev blakus piepešu klātbūtni — tā bija tāda starpstāvokļa sajūta. Mazu brīdi vēl pasēdēju un paelpoju ar aizvērtām acīm, lai zinātu, tiešām zinātu, ka esmu pamodusies.
Bet pārliecības man nebija, jo kaut kas blakussēdētājā man lika aizdomāties par to, vai es, mēs patiešām zinām, kurā sapņa pusē atrodamies. Mums šķiet, ka šī dzīve ir realitāte, jo tai pieder taustāmība un bieži stingrāka loģika nekā otrai pusei. Es zināju, ka patiesas ir abas versijas — šobrīd šis sapnis, tieši šis, bija īstenība, jo mana dvēsele bija izvēlējusies tai veltīt visu savu vērību.
Sasodīts, es domāju. Ne par Ceļabiedru. Par nule redzēto sapni. Tam piemita tās pašas dzīles, kas Mušītu ziņojumiem. Tas pats reģistrs. Sajūtu bunte, ko nevar atdot atpakaļ vai nokratīt.
Saritināju tos abus tīstoklī — Mušītu redzošo tumsu un sarkanbrūno čūsku —, apsēju ar auklu un noglabāju dziļi savas iekšējās telpas šuplādēs.
_________Ceļabiedrs man pajautāja, kurp lidoju.
Viņa klātbūtne šķita dabiska, un tomēr es nespēju notraust sajūtu, ka viņš man blakus ir vienkārši parādījies, ne pārsēdies — ir enerģija, kas izveidojusi ap sevi cilvēka formu. Stefans — tā viņš stādījās priekšā —, Stefans bija labs, to es zināju. Viņā jautās vienkāršība, stingrība, klātbūtne un arī neuzmācība.
Un es stāstīju — par to, ko bijām paredzējuši radīt kopā ar kādu, kurš mani gaida Svētā Franciska pilsētā, ka šis ir jaunas dzīves sākums. Arī par to, ka esmu medicīnas sieva, strādāju ar Dievu Augiem, esmu mācījusies Amazones džungļos. Guldzēju kā pavasara strautiņš un pati brīnījos, jo pēc dabas biju noslēgta un svešiniekiem savus sirds kaktiņus nemēdzu pogāt vaļā un griezt uz āru.
Ceļabiedrs bija klātbūtne, kas klausījās. Tikai vienu mazu mirkli mana stāstījuma laikā viņa sejā kaut kas sakustējās. Kaut kas ļoti precīzs — uzmanība, kas sadzird aiz vārdiem. Viņš maz ko teica. Bet es nolaidos, sevī nesot ko jaunu, vēl vienu sēklu, ko blakus Mušītu un sarkanajai čūskādai noglabāju iekšējā, tikai man zināmā slēpnī. Zināšanu sēkliņu no šķietama svešinieka trīsdesmit tūkstošu pēdu augstumā. Kāda, kurš vai nu bija, vai nebija, jo pēc izkāpšanas no lidmašīnas lidostas gaiteņos ar vienu aci Ceļabiedru meklēju, lai atvadītos, bet mūsu ceļi vairs nekrustojās. Ne pie bagāžas izņemšanas lentēm, ne dokumentu pārbaudes punktos. It kā viņam līdzi nebūtu bijis čemodāna un nebūtu jāuzrāda atļauja robežas šķērsošanai.
_________Pirms kalna bija ūdenskritums.
Castle Crags — granīta torņi Ziemeļkalifornijas mežos, kas no zemes dīgst tik asi, ka šķiet izkalti no debesu — mākoņu, vēju, zvaigžņu — masas. Šī bija Okwanuchu Shasta dzimtā zeme. Wintu ļaudis šos granīta torņus sauca par Garu mājokli. Visas straumes, Sakramento upe un dabiskie avoti šajā vietā bija svēti. 1855. gadā pie šiem akmeņiem tika nogalināti teju visi pirmiedzīvotāji — bērni, sievietes, vecie ļaudis. Svētās upes plūda, nesot sevī apziņu par nāvi. Tobrīd es to vēl nezināju, jo allaž vēlos, lai vieta man pati izstāsta savu stāstu — tik, cik es drīkstu zināt. Raudzījos, kā tur un šur klintīs raušas priecīgi bērni, tēvi, mātes, mīlnieki. Gaisā grabēja piknika grozi, vizēja smalkas sporta drēbes, nūjas un smakoja spēcīgi, vietai pilnīgi nepiederīgi parfīmi — tādi, kas veikalu letēs tiek pasniegti kā ekskluzīvi, taču patiesībā bija lēti un šķebināja dūšu.
Mēs aizdevāmies pa taku, kas plūda nostatus no pārējām. Man kājās bija Walmart nopirktas krēmkrāsas botas — tas, pie kura biju atlidojusi, bija paraudzījies uz manām ādas sandalēm un paziņojis, ka "te mēs tā nedarām", un ar lielu lepnumu nopircis kedas pa deviņiem dolāriem un deviņdesmit deviņiem centiem.
Es ļoti sen biju gaidījusi mirkli, kad varēšu palūgt šo zemju vecajiem atļauju likt soļus uz viņu zemes. Palūdzu Chaski, ka man nepieciešams mirklis lūgšanai. Viņš ātri sarosījās un ar ļoti nopietnu sejas izteiksmi paziņoja, ka tieši šajā vietā vienmēr meditējot un ka arī viņam ir nepārvarama vēlme ieiet savā procesā. Tā nu mēs apsēdāmies katrs savā klints malā un lūdzāmies.
Kad atgriezos no iekšējā ceļojuma, izrādās, bija pagājis ilgs laiks. Redzēju, kā Chaski nemierīgi staigā pa klints nogāzi ar koka nūju rokā un baksta sūnas. Nomalē bija sakrauti mazu akmeņu krāvumi — kā aplī, kā mandalā. Ak Dievs, cik skaisti un tīri, es nodomāju. Bet kaut kas atgādināja to mirkli, kad ar saviem bērniem sēžu Ziemeļu ezera malā karstā vasaras dienā. Kamēr esmu lasījusi grāmatu, viņi baltajās pludmales smiltīs ir uzcēluši smilšu pilis ar akmeņu un gliemežvāku mūriem. Sajūta bija ļoti līdzīga — kā pacietība, kā miers, kā aizsardzības instinkts un vērotājs, kāds piemīt mammai, kura nemitīgi tur lauku, lai bērni varētu izaugt.
Mēs turpinājām iet. Taka vijās augšup cauri skujkoku mežam, līdz parādījās Root Creek ūdenskritums — balti ūdens vāli piecsimt pēdu platumā, kas plūda pāri granīta laukakmeņiem no Castle Dome virsotnes šaurā, tumšā aizā. Pāri tam — asās klinšu radzes. Virs tām — debesis.
Uz mirkli iegrimu šajā skatā. Andu kalnu viedajie kalnus dēvē par Apu un zina, ka tās ir Mātes Zemes saziņas "antenas" ar Zvaigznēm. Tobrīd man tam vēl nebija vārdu, bet raudzīšanās mirklis manī aizķērās — kā sīks, spurains dadzītis. "Skaists, cēls, dzīvs svētums," tā es nodomāju. Un tad pastāstīju viņam par savu, Medicīnas sievas, grāmatu. Par nodaļu savā nesen uzrakstītajā grāmatā, kurā sieviete zaudē bērnu. Par to, ka rakstīšana man reizēm šķiet kā pravietošana — ka es rakstu lietas, kas vēl nav notikušas, bīstoties, ka tās piepildīsies. Bet nerakstīt es nevaru, jo tas, kurš caur mani raksta, ir jaudīgāks par bailēm.
Tobrīd man kāja paslīdēja uz sūnainā akmens. Krēmbaltās botas pazibēja gaisā un — plunkš! — biju līdz ceļiem ūdenī, duļķainā, tumšā žampā. Ūdens bija ļoti auksts. Izrausos ārā, jūtoties ļoti neveikli. Biju raudzījusies debesīs, domājot par cēlumu un skaistumu. Un te nu stāvēju ar deviņu dolāru botām, noklātām dubļu un aļģu kārtu.
"Vai tev viss labi?" viņš pajautāja tādā amerikāniskā izteiksmē, kas pauž pārspīlētu līdzjūtību, bet jaušama ir tikai frāze.
"Jā, jā, piedod," es teicu.
No žampas es izrausos pati.
Viņš stāvēja krastā ar to izteiksmi, ko tagad atpazīstu — ļoti ātru prātošanu par to, kā situācijā būtu pareizi rīkoties. Ko vajadzētu teikt. Kā izskatīties. Tad Chaski metās man sniegt roku — neapdomīgi un pārāk ātri — un pats ieslīdēja ūdens sērsnā. Es izlēju no sporta kurpēm ūdeni, izžmiedzu no bikšu stariem slapjumu. Pasmaidīju, lai mazliet atvieglotu viņa apjukumu. Tagad visa uzmanība tika veltīta viņa slapjajām kājām.
Mēs lēnām sākām virzīties atpakaļ uz lejā noparkoto auto. Es nesu savas botas rokās, pēdojot pa klintīm ar basām kājām. Viņš turpināja iet izmirkušajos apavos, kas pie katra soļa nelabi žļurkstēja. Viņa pēdas bija baltas un maigas — to vērošu vēlāk. Manējās bija raupjas un nobrāzumu klātas, jo mīlēju staigāt ar basām kājām. Biju mēģinājusi tās sakopt, cik vien iespējams, iespiežot sevi smalkā krēsla pedikīra salonā. Uz šo kontinentu atbraucu ar sārti nolakotiem nagiem. Un tagad sārtie nagi spulgojās starp dubļos noviļātajām pēdām.
Es vēroju, kā saulrieta gaismā Chaski, kurpēm žļurkstot, mēro ceļu, ejot man pa priekšu. Cik daiļi smalks bija viņa augums, cik īpatnēja gaita — viena pēda mazliet izgriezta uz āru, kā pieklibojot. Viņa locekļiem piemita tāds smalkums kā ilgi un rūpīgi grebtai akmens skulptūrai. Pret gaismu stāvs metās tumšs, un es nodomāju, ka viņš izskatās kā iemiesota smalka līnija, kas pastāv starp prātu un neprātu, viedumu un muļķību, bērnu un mūžsenu svēto, kurš sēž kaut kur alā, tālu Himalaju kalnos.
Viņam aiz muguras gājām mēs trīs — mazā meitene, kura gribēja ticēt brīnumam, mūžsenā, vecā Mušītu un sieviete, kuras augums dega un pirksti vēlējās pieskarties katram viņa auguma izliekumam, katrai miesas marmorā izkaltajai līnijai.
_________Tahoe ezers ir astoņsimt metru dziļš. Raugoties no malas, to nevar apjaust — ezers plešas mierpilni kā jau kalnu ezers, tikai krāsojas zilāks. Tomēr zem spožā ziluma ir milzīgs dziļums, lejā ir tumšs un auksts. To var tikai just vai, protams, pieredzēt tad, ja meties ezerā peldēt. Tam bija pārāk agrs pavasaris, vasara jūnijā kalnos vēl nebija iešūpojusies. Mēs apstājāmies, lai pārlaistu nakti nelielā pilsētiņā ar vienu galveno ielu un picu restorānu, kas smaržodams smaržoja jau pa gabalu. Es biju izsalkusi. Vienkārši, cilvēciski izsalkusi — pēc garās staigāšanas, ūdenī krišanas un nogurdinošā brauciena. Ķermenim vajadzēja ēst.
Chaski iesākumā pretojās un piedāvāja man mazās burciņās savārītus, bezgaršīgus dārzeņus. Bet es vēlējos izjust to, kā garšo pica pie Tahoe ezera, sajust, kā lietas šeit smaržo, cik saldas, rūgtas, sātīgas tās ir. Negribīgi viņš akceptēja, ka es sev drīkstu pasūtīt ēdamo. Nonākot izīrētajā ceļinieku nama istabiņā, es uz gultas noliku picas kasti un atvēru vāku.
Istaba piepildījās ar siltu un treknu smaržu. Un pēc maza brīža es jau skatījos, kā vārīto dārzeņu burciņas neskartas stāv uz skapīša malas un Chaski ēd nicināto picu. Ēd, jo ir izsalcis, ēd, nemanot neko sev apkārt. Beidzot ēd. Uz gultas malas nesēdēja mūks, kam ēdiens ir tikai svētība, kas uztur ķermeni dzīvu. Tur plosījās vīrietis, kurš sevi ir turējis priekšstatu un ideju grožos.
Un piepeši es sajutos ļoti vainīga, manī iezagās bailes. Chaski sāka stāstīt, cik būtiski ir ēst tīru ēdienu.
"Es gadiem esmu kopis savu prātu, lai ēstu tikai dzīvu, tīru un vienkāršu ēdienu," viņš teica.
"Tagad viss ir zudis. Cik pretīga sajūta vēderā! Vai tu jūti, cik daudz šajā ēdienā ir nedzīvu lietu, cik nožēlojami taukains tas ir?" viņš turpināja runāt, un seju doba saviebta izteiksme.
Es sēdēju gultas malā, rokā man bija picas gabala garoziņa. Viņš raudzījās uz to tā, it kā es turētu rokās sātana ceptu karašu. Es pasmaidīju, cenšoties mīkstināt situāciju. Man bija bail — bail, ka esmu izdarījusi ko nelabojamu, ka esmu parādījusi savu patieso, negarīgo dabu. Paraudzījos uz picas kasti. Biju apēdusi vienu sulīgas siera un ananasu picas šķēli. Kaste bija tukša. Pārējās trīs kā lāsts bija iegūlušās Chaski vēderā.
Sajūtu temperatūra mazajā istabā bija izmainījusies, un, nedaudz pasēdējusi, es ierosināju iziet pastaigā pa vienīgo ciema ielu. Chaski kādu brīdi tiepās un turpināja stāstīt par tīras dzīves principiem, kādus viņš bija ievērojis pirms manas ierašanās. Visbeidzot mēs saģērbāmies un izgājām pilsētiņas krēslā.
Gājām klusēdami, un es nolēmu pastāstīt par to, kā uz ēdienu raugās džungļu ļaudis un Medicīnas cilvēki. Man azotē bija daudz amizantu stāstu un pieredžu, un es vēlējos kliedēt sastingušo un greizo noskaņu. Ak, kā es kļūdījos, šādi domājot.
_________Un es sāku stāstīt. Par to, kā nonācu džungļos, kā sāku strādāt ar Dievu Augiem, kā sajūta pēc pašas pirmās manas Ayahuasca ceremonijas bija — es beidzot esmu mājās, es beidzot esmu īstenībā, tajā, ko vienmēr esmu pazinusi. Īstenība turpinājās, kad šamanis mani pirmo reizi pasauca uz džungļiem mācīties strādāt ar Augiem. Un turpinājās daudzās pieredzēs un grūtās mācībās Amazones augstajos un pavisam dziļajos džungļos. Par to, kā kopā ar medicīnu no jauna un no jauna atklāju Radītāju, Zemes Dvēseli, visa vienotību, kā peldējos Augu Garu mācībās un skaistumā, kā dzēru dzīvības eliksīru no Milzu Eņģeļtaures zieda. Un kā devos dziļākajos pazemes nostūros, vēmu ārā melnāko tumsu. Stāsts nemanāmi aizveda arī pie atklājuma par Medicīnas cilvēku un šamaņu pasauli, kur kopš aizlaikiem notiek cīņas un kari — kā ir tie, kuri strādā ar Tumsu, bruhos, un tie, kuri neremdināmi gaismo visu, kas puvis, kas trūd.
Saule bija teju norietējusi. Gājām pa taisno ielu, kur nesastapām nevienu citu gājēju — visi šeit pārvietojās pārspīlēti milzīgos automobiļos ar skaļiem motoriem un lielām kravas kastēm.
Jutu, ka stāstītājas ir visas trīs — vecā, viedā sieva, kura vārdos ienesa Avota patiesību, sieviete, kura vēlējās dalīties šīs pasaules dzīvības erotiskajā un valdzinošajā skaistumā.
Un, jāatzīst, arī tā daļa, kura vēlējās "uzsist sev cenu", likt pretī kauna sajūtai par neveiklo brīdi ar picas ēšanu sava aroda svarīgumu un pierādīt, ka es arī kaut ko saprotu par svētumu, askēzi un viedumu. Un meitene, kura izmisīgi meklēja ceļu atpakaļ uz greizo spoguļu zāli, kur viss bija mirguļojoši labi. Spoguļzāle šķita pieklususi, karuseļi apstājušies un vējā čīkstēja, cirks uz brīdi šķita pametis mūsu kopīgo tuvības lauku. Ar savu stāstījumu es cerēju, ka kāds atkal nospiedīs gaismas slēdzi un viss sāks darboties un virpuļot atkal. Bet cirkus teltī, greizo spoguļu zālē, šķita notiekam kāda pārkārtošanās. Likās, ka neredzami stāvi pārbīda spoguļus, noņem liekos, dažas atrakcijas tiek aizslēgtas ciet un lēnām novāktas.
Pēc mana stāstītā kļuva tikai sliktāk — gaiss līdz ar krēslas pārvēršanos tumsā kļuva pavisam smags.
"Kāpēc tu man šo stāsti?" Chaski nosodoši prasīja, kad iepauzēju, lai ievilktu elpu.
Viņš šķita pārbijies — tā, it kā visi melnie magi, raganas un pazemes gari būtu nostājušies mums blakus un kātotu pa vienīgo pilsētas ielu.
"Es nestrādāju ar tumsu, tā ir veca ilūzija. Kad gaisma ir absolūta, tad ēna pazūd," viņš neiecietīgi neļāva man turpināt stāstīt to, kas es esmu.
"Piedod," tā bija pirmā reize, kad dzirdēju sevi skaļi atvainojamies par savu dzīvi, lauku, par Medicīnas darbu. "Es vairāk nerunāšu par šo, piedod," es pārāk steidzīgi piebildu. Un kāds manī brīnījās, jo nekad, nekad iepriekš nevienam nebiju par savu dzīvi atvainojusies — tieši otrādi, biju uzticams Medicīnas sargs un aizstāvis.
Mēs aizdevāmies atpakaļ uz savu istabiņu. Gaisā aizvien vēl mita smagums. Mēs apgūlāmies blakus, taču piekļauties es nevarēju — starp mums bija kāda neredzama siena. Chaski izlikās, ka viss ir labi, kļuva pārlieku lietišķs un stāstīja, ka esot ļoti noguris. Rīt priekšā brauciens uz Shasta kalnu. Ak jā! Tas, ka mēs aizvien vēl dodamies ceļā, iesēja manī cerību, ka ar sevi neesmu sabojājusi mūs. Visas trīs mēs iekšēji cīnījāmies, katra par savu patiesības gabaliņu — meitene cerēja, sieviete dusmojās par noraidījumu, vecā viedā teica, ka tagad ir brīdis, kad varu vēl apstāties.
Istabā nodzisa gaismas, un es pustumsā vēroju, kā viņš laižas miegā. Ar acīm mīlēju vaigu kaulu vaibstus, smalkos pirkstus. Jau esot miegā, teju aizmidzis, viņš nočukstēja: "Man ir apnicis pirst. Tagad atkal es pirdīšu."
Kāda mana daļa nespēja noticēt, ka tie ir pēdējie vārdi pirms miega, pirms došanās uz Shasta kalnu, pirms mūsu laulību ceremonijas. Bet kāda priecājās, jo domāja, ka beidzot ienāk ķermeņa un miesas vienkāršība. Un tad mēs aizmigām — ar sprīdi starp mums. Jo rīt bija liela diena, rīt es redzēšu Kalnu.
_________Pienāca nākamā diena. Un acu priekšā izauga Kalns.
Wintu ļaudis, kuri šī sava svētā kalna pakājē dzīvojuši tūkstošiem gadu, stāsta par Mis Misa — mazo, bet ārkārtīgi spēcīgo Kalna Garu, kas mīt pašā viducī un uztur līdzsvaru starp Zemi un Visumu. Tur Zemi pareizā attālumā no Saules. Griež Zemes lodi tā, lai katrā gabaliņā būtu pareizais gadalaiks. Reiz pastāvēja stingrs aizliegums — Shasta kalna virsotnē, augstāk par to vietu, kur pārstāja lapot un skujot koki, drīkstēja kāpt tikai Medicīnas sievas un vīri. Un arī tikai tad, ja saņemta Kalna Gara atļauja.
Tomēr bija citi laiki. Kalnā nu rausās tūkstošiem cilvēku ar kristāliem kabatās un runāja valodā, kas garšoja pēc cukurotas limonādes. Kalna pakājē atrodas Wintu tautas dzimšanas vieta — svētais lauks, ko nu nopēdojuši tūristu bari, starpgalaktiskie Gaismas valodas praktizētāji un NLO speciālisti. Starp viņiem bija tīrradņi un šarlatāni — tie, kuri patiesi meklēja spēku un dziedinājumu, un tie, kuri, apkārušies ar dārgiem aksesuāriem un rituālu rīkiem, kāpa aiz koku nospraustās robežas, lai atminētos savu seno Lemūrijas izcelsmi.
Netālu no kalna, plašs un dziļš, guļ Medicīnas ezers. Un tam blakus — milzīgi obsidiāna lauki. Vieta, kur no vulkāna plūstošā lava satikusi ledu un aukstumu, radot dabā sastopamo asāko kristālisko vielu. Vietējie ļaudis ar lielu uzmanību šo melno, metāliski spulgojošo stiklu izmantoja savās ceremonijās, veidoja spoguļus, asmeņus un bultu uzgaļus. Chaski laikā, kad mitinājās Shasta kalna pakājē, šajos laukos bija klaiņojis un turējis melno stiklu savās rokās. Tas manī radīja milzīgu cieņu — dzīvot svētā kalna pakājē, tapt ielaistam patiesības spoguļu obsidiāna laukos. Arī mēs, dodoties uz Shasta kalnu, vēlējāmies piestāt pie Medicīnas ezera, un es ilgojos saņemt atļauju nokļūt Sáttítla — tā Ajumawi cilts dēvēja obsidiāna varenos laukus, kas pletās 30 jūdzes uz ziemeļaustrumiem no Shasta kalna.
Tomēr augstienē vēl valdīja aukstums — ledi un sniegi uz ceļiem, kas veda uz melnā stikla laukiem, vēl nebija izbraucami. Un mūs apstādināja pusceļā. Vēl nebija mans laiks nonākt vietā, ko klāj patiesības melnā, asā matērija. Kaut kur manī pēc vakardienas dīga šaubas, un sniegs, kas neļāva mums nokļūt līdz Medicīnas ezeram, man pēkšņi šķita kā zīme, ka man nav atļaujas tur nokļūt. Bet Chaski bija — viņš tur bija staigājis, rokās turējis lavas radīto brīnumu. Kaut kas nebija labi ar mani. Tā gan bija dīvaina doma, jo pēkšņi laukā bija iezagusies tāda kā sāncensība — kurš no mums ir spēcīgāks. Bet tā nebija mana, es jutos izaicināta kādai sev neraksturīgai cīņai, kas mani ļoti dziļi skumdināja, jo es te biju tikai viena iemesla dēļ. Es mīlēju.
_________Kad beidzot nonācām Shasta kalna pilsētiņā, mēs devāmies satikt Chaski paziņas, kuri tieši tobrīd pēc ilgākas prombūtnes bija atkal šurp atbraukuši. Satikāmies smūtiju un svaigo sulu bārā. Pretī atradās vairāki veikali, kuru skatlogus rotāja kristāli, šamaņu bungas, gliemežvāki un skaļi uzraksti par to, ka Shasta ir senā kontinenta Lemūrijas apziņas glabāšanas vieta.
Tūristu nebija daudz, pilsētiņa starpsezonā nīkuļoja. Sēdējām pie negaumīga metāla galda — es, Chaski, viņa paziņa un kāda sieviete ar sirmiem matiem un īpatnējām acīm. Piepeši abas sievietes turpat sulu bārā savā starpā sāka runāt tā dēvētajā Gaismas valodā. Un runāja ilgi. Es sēdēju un brīnījos par to, ko redzu un dzirdu. Valodai nebija skanējuma, tā nenāca no Avota. Es zinu, ka Gaismas valoda pastāv, bet šī bija tāda murmināšana, ko izdomā mazi bērni, kuri tēlo, ka runā svešā mēlē. Divas sirmas sievietes ar smūtijiem rokās viena otrai kaut ko bezgalīgi stāstīja — tā, it kā mūsu abu tur nemaz nebūtu. Es, kā allaž, pieņēmu, ka mana sajūta par mākslīgumu nav pareiza un ka noteikti ir kaut kas, kam man vēl nav piekļuves. Es devu šim visam iespēju, jo, ja pastāvēja kaut viens grams varbūtības, ka man vēl nav pieejas kam dziļākam un augstākam, es negribēju tam likt nosodījuma un vīzdegunības šķēršļus.
Un tad mēs devāmies uz Shasta kalnu, kur kādā meža ielokā starp kokiem bija izkārtoti akmeņi zvaigznes rakstā. Un te atkal jau ievēroju, ka vienai no dāmām ir ārkārtīgi īpatnējas acis — zīlītes paplašinājās un sašaurinājās kā kaķim. Kādā brīdī uz mani paraudzījās kas rāpuļveidīgs, un es samulsu no tā izsalkuma, kas no tā virmoja pa labi un pa kreisi. Sieviete paraudzījās uz mums abiem ar Chaski un paziņoja, ka esam Dievišķais pāris. Izredzētie. Viss manī sarāvās. Es sajutos neērti, ka tas viss notiek Shasta Kalna gara klātbūtnē — šis teātris, šī vulgārā luga. Bet es biju svešā zemē, starp svešiem ļaudīm, es vēlējos būt labestīga un atvērta. Es vēlējos iepazīt Chaski, viņa draugus, viņa pasauli.
Tad abas sievietes nostājās viena pret otru uz zemes izkārtoto akmeņu priekšā. Abas turpināja runāties Gaismas valodā, kas pārtapa strīdā. Un šis strīds gan bija īsts — tam pa virsu varēja būt jebkura valoda vai vārdi. Par ko tas bija, es nezinu, bet šķita, ka sieviete ar čūskas acu zīlītēm par visām varītēm grib par kaut ko pārliecināt to otru, mierpilnāko un gaišāko. Tikpat ātri, kā sācies, strīds pārtruka. Labestīgākā no sievietēm no mašīnas izcēla lielu čemodānu, atvēra to, rūpīgi attina smalkos audeklus, kuros ietīta gulēja milzu kristāla skeletgalva.
"Tā ir Marija," sieviete klusītēm teica. "Man ir uzticēts par viņu rūpēties, viņa mani ved, man viņa jāmazgā un jākopj. Šoreiz mazgāsiet jūs abi divi!"
Es stāvēju samulsusi un meklēju Chaski acu skatienu. Šim teātrim pa vidu notika kaut kas ļoti bērnišķīgs, primitīvi trausls. Atklājās kāda New Age šķautne, ko nepazinu. Kaut kas tajā visā bija pirmatnējs un īsts, bet īstums bija pārtulkots kādā dīvainā valodā — kaut kamī ļoti bērnišķīgā. Bet pašu sakni, pašu mīlestības dziļumu es sievietē redzēju. Un piekritu Shasta kalna maliņā kopā ar savu mīļoto nomazgāt mirdzoša ametista kristāla galvaskausu. Mīlestības darbs ir un paliek mīlestības darbs. Mēs ar Chaski mazgājām nāvi.
Pēc visa procesa labestīgā sieviete man rokās iespieda nelielu ādas maisiņu. Iekšā esot — kristāla atslēga.
"Tā ir tikusi glabāta priekš tevis. Tu zināsi, kad tā būs vajadzīga."
Es paņēmu atslēgu. "Paldies," es teicu.
Un nesapratu neko — viss bija tik teatrāls, tik izdomāts un reizē tik īsts un ar kādu dziļu sakņojumu. Likās, ka tieši šāda spēle ir nepieciešama, lai man nodotu patiesību. Pienāks brīdis, kādreiz nākotnē, kad mēs stāvēsim Andu kalnos, svētajā Puma Orco uzkalnā, un es nolikšu tur mazo, baltā kristāla atslēgu — nodošu to Q'eros cilvēku rokās. Visi izliksies, ka visu saprot, visi tēlos, ka neko nesaprot. Mums nezināmā spēles daļa būs izpildīta.
Tad mēs rausāmies lejup. Es klusītēm priecājos, ka nebijām uzkāpuši Kalnā augstāk par koku nosprausto līniju. Šķita, ka vakardienas pārkārtošanās greizo spoguļu zālē ir aizmirsta. Chaski atkal bija tas skaistais, smalkais tēls, ko šķita, ka pazīstu un ko tik bezgalīgi mīlu.
Rīt bija mūsu svēto laulību ceremonija. Mēs ģērbsimies baltā. Es vilkšu viņa kreklu, jo cita tērpa man savai kāzu dienai nebūs. Mēs sēdēsim pie kalna upes, un ceremonijā ienāks Svētais San Pedro kaktuss — Wachuma, Lielā Gaisma no Andu kalniem. Es kūpināšu Tabaku un jutīšu, kā Amazones Gars savienojas ar Svēto Tabaku, kas dīgst Shasta kalna pakājē.
Mēs lēnām devāmies pretī šai dienai — divi bērni meža viducī, Lielā Kalna pakājē. Ejot es atminējos pasaku par Ansīti un Grietiņu. Par diviem bērniem tumšā mežā, kas meklē ceļu mājup, taču ceļš ved tikai aizvien tuvāk un tuvāk meža serdei — dziļumam ar raganas namiņu pašā viducī.